Egils Neliuss 2019
Kad cilvēks jau ir bezmaz vai nosmacis zem to nastu gūzmas, ko pats sev uzvēlis un ko pats sev spiež nest, kad jūk un brūk veselība, kad vairs nelīdz pat visstiprākās zāles, tad lēni, nedroši un kautrīgi sāk parādīties doma par – piedošanas nepieciešamību.
Bet kā lai noskaidrojam, kas piedošana īsti ir, un kā to lietot? Kā mums nekļūt par upuri mītiem, kas spēj vārdzināt gadu desmitiem, kas neļauj mums ne īsti elpot, ne dzīvot?
Sāksim ar to, ka noskaidrosim, kas piedošana īsti ir.
Piedošana ir lēmums atļaut sev atstāt pāridarījumu pagātnē, pārtraukt to izdzīvot domās arvien no jauna, atsacīties no jebkāda veida atriebības plāniem, atļaut pāridarītājiem pašiem būt atbildīgiem par savu rīcību un vēlēt viņiem tikai labu.
Piedošana ir drosmīgs, tomēr ļoti viegls, lēmums. Kad nastas ir nomestas, iešana kļūst viegla. Tikai nevajag atļaut sevi maldināt, ka tās ir kādas vērtīgas vai vajadzīgas nastas. Tās nav ne vērtīgas, ne vajadzīgas.
Nepiedošana atgādina atkritumu maisu, ko mēdzam stiept sev līdz. Mēs arī bieži mēdzam siet to vaļā, rādīt citiem un lielīties ar to, cik nejauku nastu nesam. Bet vai aizdomājamies, cik tāda rīcība ir – nevajadzīga?
Ja cilvēks cerētu nopelnīt apbalvojumu vai ordeni par smagajiem pūliņiem, tad varētu saprast. Tomēr neesmu dzirdējis, ka kāds jel kad būtu ticis apbalvots par nepiedošanas nēsāšanu sevī. Nedomāju arī, ka reiz varētu tikt nodibināts atbilstīgs ordenis, ko pasniegt par izciliem “nopelniem” šajā jomā.
“Patiesa piedošana ir grūta lieta,” tā lasu žurnālā. Tas ir mīts. Tieši otrādi – tā ir nepiedošana, kas saistās ar visāda veida grūtībām. Bet piedošana nudien nav nekas vairāk, kā vien acumirklī pieņemams lēmums.
Protams, paliks zaudējums un tā radītās emocionālās un materiālās sekas. Zaudējumi, diemžēl, ir dzīves neatņemama sastāvdaļa. Pilnīgi visi pasaules iedzīvotāji piedzīvo zaudējumus. Reizēm zaudējums var būt viegls, piemēram, īpašums. Bet mēdz būt arī smagi zaudējumi. Tuva cilvēka vai veselības zaudējums ir smags.
Tomēr tiem, kuri prot piedot uzreiz, pilnīgi un bez nosacījumiem, paliek tikai objektīvās zaudējuma sekas, ar kurām rēķināties. Turpretī nepiedodošiem cilvēkiem nākas to pašu zaudējumu piedzīvot atkal un atkal – domās un garā. Viņu nasta ir daudzkārt smagāka.
Nepiedošana ir sērga, bīstamāka un izplatītāka par sirds slimībām vai vēzi. Mūsdienās ar to sirgst vai katrs pretimnācējs. Tā ir gana ļauna pati par sevi, jo saindē cilvēku dzīvi, atņem viņiem prieku, sapņus, cīņas sparu, darboties gribu. Tā bojā attiecības pat ar vistuvākajiem. Nepiedodoši cilvēki bieži ir vientuļi.
It kā ar to vēl nebūtu gana, ilgstoši lietota nepiedošana kļūst par cēloni nopietnām veselības problēmām.
Taču visļaunākais nepiedošanas sakarā ir tas, ka tā mājo cilvēkos pēc viņu pašu brīvas izvēles! Tā mājo tur un dara savu melno darbu, kaut arī atbrīvoties no tās būtu ļoti viegli.
Atbrīvoties no nepiedošanas var ātri, pilnīgi un uz visiem laikiem. Nepiedošana, kas nomoka cilvēkus gadiem un gadu desmitiem, var tikt uz visiem laikiem izraidīta ārā no dzīves nepilnas sekundes laikā! Tas nudien ir tikai viens drosmīgs, straujš un, tajā pat laikā, viegls, patīkams, atsvabinošs – lēmums.
“Kā var piedot tādu nodarījumu?” bieži dzird jautājam.
Vienalga, kāds ir nodarījums un kas to paveicis, mūsu interesēs ir piedot, nevilcinoties ne mirkli.
Es personīgi nevēlos ar šīm lietām ķēpāties. Es tāpat zinu, ka zaudējumi būs arī nākotnē, kamēr vien dzīvošu. Būs arī tie, kas šos zaudējumus man nodarīs.
Tāpēc esmu izdarījis savu izvēli. Esmu piedevis visu – gan to kas bijis, gan to, kas vēl tikai būs. Visas liekās nastas, visus atkritumus esmu nometis uz visiem laikiem, un no sirds iesaku to darīt ikvienam, kurš vēlas baudīt labāko, ko šī dzīve var sniegt.
Piedot vienmēr ir pareizā izvēle, jo ir jau tikai divu veidu pāridarītāji. Vieni ir tie, kas nodara mums pāri netīšām. Netīšu nodarījumu, lai cik tas sāpīgs, piedot taču ir pašsaprotami.
Un tad ir tie, kuri dara ļaunu ar nolūku. Bet ar nolūku darīt kādam ļaunu var tikai slims cilvēks. Mēs taču neturēsim aizvainojumu par to, ka kāds neredzīgs uzkāpj mums uz kājas. Ļauna darītāji ir tādi paši invalīdi, tikai viņu slimība ir grūtāk ieraugāma.
Reizēm viņu rokās var būt lieli līdzekļi un vara, bet viņi paši joprojām ir tikai garīgi invalīdi, kas patiesībā nesaprot, ko viņi dara. Viņi var būt pat ļoti apķērīgi un izdomas bagāti. Viņi var izplānot pat visrafinētākās nelietības. Kaut arī šķiet, ka viņi lieliski zina, ko dara, patiesībā viņi nezina gan. Ļaunu darīt nav neviena cilvēka interesēs. Un ja viņi to dara, tad – nezina.
Mūsu interesēs ir viņiem piedot. Mūsu interesēs ir atbrīvot sevi no līdzatbildības viņu nodarījumos, nesadarboties ar viņiem viņu ļaundarībās, nekultivēt sevī upura domāšanas veidu. To mēs varam panākt tikai piedodot.
Mūsu interesēs ir nenest vairāk, kā vien paša nodarījuma radītās reālās sekas. No tām mēs nevaram izbēgt. Tāda vienkārši ir dzīve. Bet mēs varam izvēlēties necirkulēt domās negatīvus notikumus un emocijas, tādā veidā vēl daudzkāršojot pārdzīvotā smagumu.
Mēs varam izvēlēties atsacīties no jebkāda veida atriebības. Jo kas gan ir mūsu atriebība salīdzinājumā ar to, kas nāk no Debesīm! Nepieciešamība darīt ļaunu pati par sevi ir briesmīgs sods. Ja cilvēkam Debesis šādu sodu uzlikušas, tad mēs gan varam savu tvērienu mierīgi atlaist. Vai gan mēs varētu izdomāt kaut ko vēl baisāku?
Toties tāda sirds, kas spēj mīlēt un piedot, ir vērtīga Debesu balva. Cilvēks, kam tāda pieder, spēj dzīvi svinēt, un baudīt patiesu prieku arī tad, kad nav viegli.
Ļauna darītājiem tas nav dots. Tāpēc viņi ir savā veidā apdalīti. Pēc būtības tie ir cilvēki ar īpašām vajadzībām. Kam gan vairāk kā viņiem piedošana būtu nepieciešama?
Un ko gan vēl labāku mēs varētu uzdāvināt paši sev kā piedošanu par visu, kas mums jebkad nodarīts? Visu taču jādara pareizā secībā! Kurš būvē ēkai otro stāvu, neuzbūvējis pamatu? Kurš jūdz ratus priekšā zirgam? Sākumā ir jāpiedod – pilnīgi viss un bez atlikuma. Bet zāles dzert ir jēga tikai pēc tam!