Es biju slims līdz brīdim, kad pār mani nāca ģeniāla atklāsme – ir jādzīvo ar Baudu!
Līdz tam nevienas zāles tā pa īstam nelīdzēja. Labākajā gadījumā kaut ko atviegloja uz brīdi.
Tas bija apburtais loks. Jo sliktāk jutos, jo dziļāka kļuva nospiestība un bezcerība. Tām pieaugot, kļuvu par vieglu upuri katram vīrusam. Saasinājās hroniskās vainas.
Domās ik pa laikam uzdevu sev jautājumu, kāpēc vispār esmu pasaulē, kurā ir tik grūti.
Toreiz nemeklēju atbildes. Pati jautājuma formulēšana jau bija tāds kā vājš atvieglojums. Tāda jau tā pasaule ir. Darīt tur neko nevar. Liktenis ir katram savs. Man jānes manējais.
Bet jautājums tika iesēts. Tas zemapziņā rosījās un brieda. Varbūt tomēr atbilde ir iespējama? Varbūt tomēr ir kaut kas dziļš un pamatīgs, kas iztur laika un faktu pārbaudi? Varbūt pasaulē tomēr ir kāda stabila, noturīga, nemainīga patiesība?
Vai nevarētu būt tā, ka apmierinoša atbilde par to, kas patiesībā esmu, varētu būt dziedinoša? Varbūt man kļūtu vieglāk?
Paskatījos spogulī. Hmm, savāds radījums – kājas garas, galva tikai viena! Bet kopumā nav slikti. Ja es justos kaut mazliet labāk, būtu visas iespējas patikt sev pašam.
Ieskatījos, pamēģināju saprast, kā šajā vietā jāuzvedas. Grūti, jo prāts atsakās pieņemt. Priekšā jau daudz un dažādas dogmas.
Un tomēr – kas šeit ir tāds, ar ko jārēķinās, ko nevar nepamanīt?
Visvairāk mani pārsteidza, ka šis jocīgais es, ko redzu spogulī, ir aprīkots ar daudzveidīgām iespējām – baudīt. Un vēl – tiklīdz es kaut ko pamanu pasaulē ap sevi, tā tūdaļ Bauda klauvē pie durvīm: “Sveiki, te es, Bauda! Ņemsiet šoreiz pretī vai doties prom?”
Mans skatiens koncentrējies uz spaini tur, stūrī. Tas nav nekāds vienkāršais spainis!
Pasaules Radītājs bija kalnā paslēpis dzelzs rūdu, kas pati par sevi jau ir ļoti īpaša viela. To atraduši darbīgi ļaudis un izveduši virszemē. Tā kausēta un šķīstīta jaudīgās krāsnīs, līdz lietuvēs izvelmēta skaista, viendabīga skārda plāksne.
Tai ķērušies klāt skārda locīšanas un veidošanas meistari. Tie nav rimušies, kamēr tapis mūsu īpašais šmuces spainis tagadējā izskatā.
Tā te sēžu un nevaru atraut acis no spaiņa, kurā metam mizas un serdes, lai pēc tam nestu uz komposta kaudzi! Ar mani laikam vairs nepavisam nav labi! Sēžu kā dumjš un baudu – spaini!
Tālāk kļūst vēl ļaunāk. Ieraugu puķu podu, sērkociņus, izlietni, kaķi, nokritušu zaru. Vairs nevienu lietu nevaru tā mierīgi aplūkot, lai neredzētu tās stāstu!
Kad redzu stāstu, pār mani līst Baudas. Vai esat kādreiz turējuši rokās sērkociņu? Pirksti sajūt neēvelētās šķautnes. Degunā jūtama savdabīgā smarža, ko veido nelielā sēra deva un to noturošais koks.
Acis skata, cik glīti sērkociņš veidots. Cilvēka prāts radījis rūpnīcu iekārtas, kas spēj šos sīciņos sadzīves priekšmetus veidot tik ērtus lietošanā!
Re, paņemu pirkstos sērkociņu un Bauda atkal klāt!
Un tas nebūt nav tā gluži nevainīgi. Šī kaite ir lipīga. Pat lipīgāka par pandēmijas vīrusiem.
Ne reizi vien esmu dzirdējis ļaudis sakām apmēram tā: “Egil, tu esi mani samaitājis ar savām gudrībām! Arī es vairs nevaru uz lietām paskatīties vienkārši tā!”
Bet es jau nemaz vēl neesmu pieminējis rīta kafiju un biezpienmaizīti vai dzīvesbiedres – zupu virtuozes – nupat uzburto pilnskanīgo boršču!
Vai tas ir normāli? Vai nebūtu jau laiks zvanīt uz ārkārtas tālruni un teikt, lai sūta atbilstīgu brigādi?
No šīm šaubām izglābj māte Gūgle. Kādā meklējumā tā izmet vārdus, ko it kā reiz sacījis Alberts Einšteins: “Var dzīvot tā it kā nekas nebūtu brīnums, un var dzīvot tā, ka viss ir brīnums!”
Ak, paldies sirsnīgs! Vismaz vēl kāds ar tādu pašu kaiti!
Tad jau sanāk, ka, atverot prātu un uzmanīgāk ieskatoties, esmu pārkāpis neredzamo robežu no vienas attieksmes uz otru! Tas izklausās pat – labi!
Jā, tas ir mierinājums!
Drīz vien kļūst redzams, kā kārtējo reizi piepildās latviešu paruna “Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas.” Nu jau tas vairs nav tikai ēdiens vai sadzīves priekšmeti, kas sviež man virsū Baudu kā tādu sniegputeni.
Nu jau tas ir arī darbs. Bauda ir skaldīt malku. Atvēzējos ar cirvi un jūtu muguras skriemeļus sarosāmies un attīrāmies. Klucis plīst – tas sniedz brīnišķīgu piepildījuma sajūtu.
Tā klucis pēc kluča un – mugura slapja. No ķermeņa aiziet sārņi. Kļūst viegli. Pārņem patīkams gurdums.
Tad vēl duša, glāze sarkanvīna – ai, jūs saprotat!
Grāmata, video lekcija – mācīšanās! Izrādās, ka arī tā ir ļoti izbaudāma, kaut arī nav gluži viegla!
Bauda ir kļūt kaut mazliet labākam, prasmīgākam, zinošākam kādā jomā. Kāds izaudzēs bagātāku dārzeņu ražu, kāds gatavos arvien glītākus svētku dekorus. Es kārtošu vārdus saistošos, iedvesmojošos, vēl vieglāk lasāmos stāstos.
Bauda ir visur – elpa, kustība, vēsma uz vaiga, krāsns siltums, pēdas atspēriens pret zemi, krāsas un formas dabā – itin viss.
Es nezinu, ko pasaules Radītājs ir iecerējis ar iemīlēšanās sajūtu, īpašajiem sajūtu piedzīvojumiem, kad “augumi tik silti deras” /V. Atāls/. Ja ļausies šim aicinājumam un baudīsi, tad tas gan jādara klusu un nemanāmi. Tevi nesapratīs, par Tevi vīpsnās. Tu nudien vari nonākt nopietnās nepatikšanās, kaut arī nevienam nebūsi darījis neko ļaunu.
Bet no otras puses, labākas antibiotikas grūti iedomāties. Mīlnieki taču slimo reti.
Priecīgs, ar dzīvi aizrāvies, iemīlējies cilvēks slimo reti. Kāpēc?
Tāpēc, ka ķermeņa veselība ir cieši saistīta ar izjūtu pasauli. Ja pamanām Baudu un ļaujamies tai, tad ķermenis ražo zāles. Tie varētu būt tie laimes hormoni. Nav svarīgi, kā tos sauc.
Un otrādi – ja bieži esam neapmierināti, ja ļaujam nomācošām domām sevi vārdzināt, tad mūsu ķermenī plūst inde.
Nu jau vairāk kā desmit gadus esmu mācījies dzīvot ar Prieku. Lai to uzturētu, es ļaujos sajūtām, ko sniedz katra diena.
Jau vairāk kā desmit gadus man nav bijušas nopietnas veselības problēmas.
Es to nesaku, lai lielītos. Man nav arī jāspļauj pār plecu vai jāsit pie koka. Es to saku tikai tādēļ, lai iedrošinātu arī Tevi smelties drosmi un spēku no Baudām, ko mums sniedz katrs mirklis.