Egils Neliuss 2019
Saskarsmē arvien nākas piedzīvot sāpīgus brīžus, īpaši, ja tā saistās ar darba pienākumu veikšanu un atbildību. Pat tad, kad esam dzīvojuši un strādājuši pēc vislabākās sirdsapziņas, pa laikam uzzinām, ka mums aiz muguras trītas ļaunas mēles.
Mums var nākties tikt galā ar kādas amatpersonas verbālu sadismu, kaimiņa neatņemtu labrītu, tantiņas skarbu vērtējumu, konkurentu izsmalcinātiem dzēlieniem, nerealizējušos cilvēku “zinošo” kritiku. Un kur tad vēl tuvinieku pārmetumi, vistuvāko draugu novēršanās, visas tās lietas, ko, šķiet, pārsāpēt nemaz nav iespējams!
Pat tad, ja esam pieredzējuši un rūdīti, pat tad, ja esam pratuši uzaudzēt “biezu ādu”, kaut kas arvien tomēr iekrīt dvēselē, kaut kas tur smeldz un krājas. Cik ilgi tā var? Cik daudz no dvēseles enerģijas un resursiem nākas tērēt, lai ar to sadzīvotu? Un kad iestājas tas brīdis, kad mērs ir pilns, kas notiek tad?
“Neņem galvā!” tā mēdz sacīt. Bet kā var tā pēkšņi “neņemt”, ja tas jau sen tur ir iekšā un sāp briesmīgi?
“Tev jāaudzē “bieza āda”,” teiks ļaudis, kuriem pašiem šīs sāpes nav svešas. Taču kāpēc arī viņi, šie “biezas ādas” valkātāji un sludinātāji, tik reti izskatās laimīgi? Tas laikam tāpēc, ka viņu “biezā āda” tomēr nav pilnīgi necaurlaidīga. Jo asākas un kodīgākas ir sajūtas jo vieglāk tās izēdas cauri.
Un kad reiz caurums ir izēsts, tas stāv vaļā. Nākas “audzēt” arvien jaunus slāņus, kamēr pati “āda”, pašas šīs dvēseles bruņas kļūst par slogu un savdabīgu cietumu to valkātājam.
Ar jēdzienu “bieza āda” mēs parasti domājam apzinātu emocionālās uztveres notrulināšanu līdz tādai pakāpei, kad vairs nejūtam, nepamanām, nereaģējam. Tādā veidā cenšamies sevi pasargāt no dzīves, domājam, ka sāpju būs mazāk. Bet tā nenotiek.
Mums arvien šķiet, ka vēl joprojām sāp tikai tāpēc, ka “āda” vēl nav pietiekami bieza. Mēs cenšamies redzēt vēl mazāk, uztvert vēl vienaldzīgāk, un pat nepamanām, ka esam sevi jau tik cieši ieslodzījuši, ka arvien mazāk jūtam prieku, sirsnību, dzīves garšu. Savādā kārtā, jo mazāk izvēlamies just, jo sliktāku sajūtu kopums mums tiek piegādāts.
Emocionālā pasaule ir cieši saistīta ar personību. Tā drīzāk ir jābaro, jākopj, jāattīsta, lai mēs spētu pilnvērtīgāk just, baudīt, piedalīties dzīves daudzkrāsainajās norisēs. Mēģināt to notrulināt nav laba doma. Tāda rīcība nestrādā kā iecerēts, nedod ilgtspējīgu rezultātu un var pat kļūt par lielāku draudu mūsu garīgajai veselībai nekā tas, no kā cenšamies sevi pasargāt.
Kā lai izkļūstam no šī apburtā loka?
Tas ir vienkārši! Šajā ziņā man nav itin nekā jauna ko pasacīt, nekā tāda, ar ko varētu jūs pārsteigt. Vienkārši jāņem vērā sensenā lietu kārtība, kas nav mainījusies, kopš pastāv pasaule, un jāizmanto tā savā labā!
Atcerēsimies sākumskolas eksperimentu, kad otrādi apgāztu glāzi gremdē ūdenī. Ūdens tajā iekšā netiek. Kāpēc? Tāpēc, ka glāze nav tukša! Tajā iekšā ir gaiss. Sākumā ir jāļauj gaisam no glāzes izplūst, tikai tad tajā var tikt iekšā ūdens.
Telpā, kura ir pilna ar zeltu, vairs nevar ienest pelavas.
Tieši šis pats princips darbojas arī cilvēka iekšējā pasaulē. Ja uzturam sevi piepildītu ar labām lietām, mūsos nevar ienākt sliktais.
“Bieza āda” ir nederīga. Lai cik tā “bieza”, caur to vienalga sūksies ļaunums, ja vien tam būs vieta, kur iesūkties. Turpretī, ja cilvēka iekšējā pasaule ir piepildīta ar mūžsenajām, nemainīgajām vērtībām, tad tāds droši var dzīvot arī ar savu parasto, just spējīgo “ādu”.
Bet kas tās par tādām vērtībām, un kā tās dabūt sevī iekšā? Nevar taču tās iedzert kā zāles vai ieelpot kā tādu smaržu!
Par laimi, nekas tāds nav jādara. Tās jau ir mūsos “iebūvētas”. Tās ir mūsu cilvēciskās dabas organiska sastāvdaļa.
Atliek tikai tās aktivizēt, ļaut tām apdzīvot un piepildīt mūsu iekšējo pasauli. Tas ir patīkami, spēcinoši, dziedinoši. Pamazām tās kļūst par mūsu personības neatņemamu sastāvdaļu. Ļauni vārdi, nepamatoti pārmetumi, draudi, pat nodevība – tādas lietas nav un nekad nebūs patīkamas. Bet nu tās paliks tikai “ādas” līmenī. Tās nespēs mūs ievainot dziļāk.
“Ādas” līmeņa sajūtas ir nepieciešamas. Tas ir tāpat kā, ejot pa sajūtu taku, pēdas jūt – šie ir durstīgie čiekuri, šie ir apaļie olīši, bet šīs ir maigās smiltis. Savukārt sajūtas, kas rodas saskarsmē ar cilvēkiem, ļauj mums noteikt – šie ir draugi, šie, savukārt, nelabvēļi, šie ir uzticami cilvēki, bet no šiem jāuzmanās.
Ar sajūtu palīdzību mēs varam noskaidrot, kuri ir suņi, kas spēj tikai riet, un kuri ir tādi, pret kuriem labi jānodrošinās, jo spēj arī kost.
Bet nu par vērtībām, kas sevī “jāiedarbina”.
Pati pirmā būs pilnīga un galīga bezierunu sevis pieņemšana un mīlestība pret sevi. Tas laikam ir pats grūtākais. Mums ir gadsimtiem no paaudzes paaudzē stāstīts, ka esam grēcīgi, kamēr mēs tādi arī kļūstam un tā arī jūtamies. Mums jābūt pietiekami izlēmīgiem neturpināt kultivēt sevī šos melus.
Iedomāsimies kaut vai to, kāda brīnumaina programma, kāds fantastisks kods liek mums izaugt par cilvēkiem no neredzamas šūnas! Padomāsim kaut mirkli, kādam ir jābūt Meistaram, kas spēj šādu kodu radīt! Mēs esam brīnišķīgi veidoti, un neļausim nevienam iestāstīt sev kaut ko citu!
Mēs visi alkstam dot un saņemt Mīlestību, pēc dabas esam jauki un izpalīdzīgi, sirsnīgi un līdzjūtīgi, mēs vēlamies palīdzēt un atbalstīt, priecāties par citu veiksmēm un panākumiem.
Tās ir tikai varas, reliģijas, viltus vērtību sistēmas, kas vilina un kārdina mūs ar svešām, kroplām “vērtībām”, dara mūs ļaunus un nelaimīgus, tikpat nožēlojamus, kādi ir paši šo melu sludinātāji. Mums nevajadzētu ar to koķetēt. Mums vajadzētu nekavējoties pārtraukt jebkādu šādu ietekmi savā dzīvē.
Lai pats galvenais vairs netiek apšaubīts – mēs esam Cilvēki, kas lemti laimei, priekam, baudai, Mīlestībai. Vislabākais cieņas apliecinājums Lielajam Meistaram, kas mūs veidojis, ir nedalīta cieņa un mīlestība – vispirms pašam pret sevi.
Darīsim darbu ar prieku un pēc labākās sirdsapziņas. Svarīgi ir, lai mēs paši to zinām, un reizē ar mums zina Lielais Meistars! Tenkas, ļauni vārdi nedrīkst mūs mulsināt, mūs apturēt. Atcerēsimies, ka visbiežāk tie pret mums tiek vērsti nevis tad, kad rīkojamies nepareizi, bet gan tieši tad, kad rīkojamies pareizi!
Suņu rejas nevar un nedrīkst apturēt karavānas virzību. Suņu rejas nepelna, ka tās apcer, par tām meditē un vispār velta tām jebkādu vērību.
Lai spētu ierādīt tām pienākošos vietu, mums jāstiprina ticība – ticība sev. Mēs esam brīnišķīgi cilvēki pēc savas dabas. Mēs nekļūstam ne par matu sliktāki, lai arī cik “suņu” uz mums rietu. Ļausim tikai droši izpausties mūsu dabiskajam cildenumam! Mēs taču visi esam tā Lielā Meistara bērni. Dzīvosim tā, lai Viņam par mums prieks!
Skaidrības labad būtu jāpiemin, ka es šeit nerunāju par kādu reliģijas dievu. Es runāju tikai par neapstrīdamo dzīvības koda Autoru, ko neapšaubīs neviens, kurš ir redzējis no zīles augam ozolu. Man ir svarīga atziņa, ka es neesmu sevi sameistarojis pats, nedz arī pircis par naudu.
Es esmu saņēmis kā dāvanu gan sevi pašu, gan pasauli, kura ir veidota ar filigrānu precizitāti tā, lai es varētu tajā dzīvot. Tāpēc gan es pats, gan ikviens cits cilvēks ir vērtība jau ar to vien, ka viņš ir.
“Rējēji” jau arī ir tā paša Meistara bērni. Tikai viņi to neapzinās. Viņiem tas nav paskaidrots ne ģimenē, ne bērnu dārzā, nedz arī skolā. Tāpēc viņiem šķiet, ka “rejot” viņi dara ko labu. “Riešana” ir veids, kā viņi cenšas realizēt savu nepieciešamību būt noderīgiem. Ja to apzināmies, arī mums pašiem ir vieglāk. No vienas puses mums ir labs pamatojums neļaut šai “riešanai” sevi ietekmēt, no otras puses varam būt pietiekami stipri un cildeni, lai arī šiem cilvēkiem no sirds vēlētu tikai labu.
Otrā vērtība, ko noteikti jāpiemin šajā sakarā, ir prieks. Arvien atcerēsimies “pabarot” sevi ar prieku, turēt sevi piepildītu ar prieku.
Prieka avoti ir bezgalīgi. Atliek tikai ieskatīties, pieslēgties dzīves realitātei, un no tās plūst prieks. Ap mums ir ziedi un pļavas, tauriņi un bites. Mums ir garšīgs ēdiens, pat melnās maizes gabaliņš ir ļoti garšīgs, ja protam to izbaudīt. Katras dziesmas, dejas, katra kultūras sarīkojuma aicinājums ir vairot pasaulē prieku.
Ja uzmanīgi ieskatāmies vidē ap mums un mūsos, pamanām, ka tur nav atrodams itin nekas tāds, kas pēc būtības nebūtu brīnums! Ir tikai – jāatceras nepieņemt neko par pašsaprotamu un ļaut sevī raisīties izbrīnam par lietām, kas no tiesas ir izbrīna vērtas!
Es dzīvoju skaistā vietā, bet gadu desmitiem nebiju to pamanījis, diendienā staigādams. Tas šķita tik pašsaprotami! Bet tad es ieskatījos – un ieraudzīju! Pasaulē pēc būtības nav itin nekā pašsaprotama. Viss, pat zāles stiebrs, pat muša var likt elpai aizrauties no brīnumiem, ja vien – ieskatāmies.
Bet visspēcīgākais prieka avots ir iemīlēšanās sajūta. Lielais Meistars radījis mūs par sievietēm un vīriešiem un ielicis šajā dalījumā milzīgu emocionālu jaudu.
Un patiesi, nākotnē gaidāma priecīga tikšanās dziedinoša spēka ziņā var pārspēt jebkuru medikamentu. Atmiņas par skaistu notikumu pirms trim gadiem var pacelt pāri sāpēm un palīdzēt izveseļoties vieglāk un ātrāk.
Šādas domas un vīzijas ir kā triecienlīdzeklis. Tās spēj efektīvi palīdzēt pat tad, kad citi veidi radīt sevī priecīgas sajūtās vairs nedarbojas.
Bet trešā lieta ir visu vērtību pamats un saistviela – mīlestība. Tā nav nekas vairāk kā vien tikai vienkāršs un patīkams lēmums dzīvot ar labvēlīgu, atbalstošu attieksmi pret pilnīgi visiem, bet visvairāk pret sevi pašu.
Mīlestība ir lēmums. Mīlestība ir konkrēta attieksme. Mīlestībai nav itin nekāda sakara ar iemīlēšanos, izņemot to, ka laba un kvalitatīva iemīlēšanās ir iespējama tikai uz mīlestības drošā, visaptverošā pamata.
Tāpat vārdi “es tev mīlu” vai “es tevi vairs nemīlu” nekādi nesaistās ar mīlestību. Mīlestība nevar atnākt, tā nemēdz aiziet. Tā vai nu ir, vai nu tās nav. Un to mēs lemjam paši.
Tikai mums ir gan jāsaprot, ka izvēlēties mīlestību par savas dzīves pamatu ir mūsu pašu vislabākajās interesēs. Tad, bez šaubām, ir labi arī partnerim, arī kaimiņam, arī darba biedram. Bet pirmkārt un galvenokārt šāda izvēle dara labu sev pašam!
Šī ir izvēle pēc būtības par to, vai vēlam sev labu vai ļaunu. Man negribas lietot sakāpinātu valodu, bet tā līdzinās izvēlei starp Debesīm un Elli. “Debesis” ir tad, kad spējam baudīt īstu prieku, dzīves garšu, gandarījumu arī neperfektā pasaulē, arī grūtību un izaicinājumu vidū. “Debesis” ir tad, kad ar prieku varam baudīt sevis paša sabiedrību, jo zinām, ka esam sirsnīgs, atsaucīgs, uzticams, laimīgs cilvēks.
Turpretī “Elle” ir, ja esam spiesti visu dzīvi atrasties sīkas, melīgas, ļaunas, sevi nerealizējušas dvēseles sabiedrībā, no kuras nevaram pat aizbēgt, jo kā gan lai aizbēg pats no sevis!
Ja jums nav patīkami būt vienatnē ar sevi, ja jūtaties neomulīgi klusumā vai tumsā, ja jums rādās biedējoši sapņi, ja troksnī un bezjēdzīgā rosībā jūtaties tā kā vieglāk, tad visticamāk jūs neesat izdarījis pareizu izvēli.
Kamēr turat sevi piepildītu ar “elli”, jums neizdosies sevi pasargāt, varat pat necensties. Nelīdzēs ne “bieza āda”, ne cits kāds padoms. Kamēr jūs neesat mierā ar sevi, nelīdzēs itin nekas.
Bet labā ziņa ir tā, ka jums nav jāturpina dzīvot šādā “ellē” pat ne liekas piecas savas dzīves minūtes! Jūs varat ar savu domu lēmumu, kas pēc laika neaizņem pat pilnas divas sekundes, “ielūgt” sevī mīlestību.
Iekļūšana “debesīs” ir īstenojama ar diviem vienkāršiem soļiem. Pirmais ir lēmums, kad domās pasakām sev: “Viss! No šī brīža manas dzīves pamats ir mīlestība!” Otrais ir konsekventi dzīvot saskaņā ar šo lēmumu, veidot sevī atbilstīgus domāšanas un rīcības paradumus.
Ja jūs vēl nezināt, cik patiesībā patīkami ir sacīt otram labus vārdus, iedēstīt koku, uzmeistarot kaut ko noderīgu, dziedāt, gleznot vai darīt vēl ko citu tikai dēļ tā, lai pasaulē vairojas prieks, ja jūs vēl neesat jutuši šādas uzvedības atjaunojošo, atveseļojošo spēku, tad jums priekšā ir aizraujošs ceļojums pavisam jaunā pasaulē!
Lēmuma pieņemšanas brīdis būs jūsu lielais pagrieziena punkts. Sākot ar šo brīdi, dzīves pamatvērtības sāks darboties jūsu labā. Prieks, savas esības svinēšana, iemīlēšanās sajūta kļūs par jūsu sabiedrotajiem. Sirds pukstēs straujāk, notikumi risināsies, un jūs jutīsiet, ka stāvat ar abām kājām uz stingra pamata.
Pat arī kad jūs savārgsiet, nogursiet, saslimsiet, jūsu stingrais pamats palīdzēs ne vien ātrāk atgūties, bet arī vieglāk pārdzīvot visas nedienas.
Atcerēsimies arī par citām dzīves pamatvērtībām un lietosim tās savā labā. Būsim piedodoši, piedosim pilnīgi visu, pat to, kas vēl tikai būs. Vispirms piedosim paši sev. Būsim godīgi un uzticami, vispirms paši pret sevi. Būsim pateicīgi, un vispirms par to, ka mums ir ļauts dzīvot un būt.
Tad kritiķi, nelabvēļi, “suņu rejas” un pat mēģinājumi “kost” nespēs mums neko nodarīt. Mēs varēsim svinēt dzīvi tieši viņu acu priekšā. Nebrīnīsimies, ja tas viņus vēl vairāk satracina. Tomēr pastāv arī iespēja, ka kāds no viņiem, redzēdams, cik labi mums izdodas, arī nolemj pamēģināt – dzīvot!
Bet mūsu “āda” jeb spēja uztvert un sajust, lai ir laba, lolota un kopta. Lai tā kļūst par “sajūtu taku”, kas uzticami un precīzi ziņo mums par dzīves īstenību.