Egils Neliuss 2019
Man ir lieli plāni. Es sapņoju un iztēlojos, es gribu daudz ko piedzīvot un sasniegt, izraisīt notikumus, justies noderīgs, mācīties saprast dziļāk un redzēt tālāk. Un es jau neesmu tāds viens. Daudzi sapņo, plāno, īsteno un dzīvo.
Bet tad es iedomājos, kāda gan jēga manai plānošanai, ja nevaru pat noteikt vai kontrolēt to, cik ilgi vispār dzīvošu! Neviens taču nevar zināt, vai vēl nākamajā mirklī būs dzīvs! Vai gan maz ap mums bijis notikumu, kur mums nācies redzēt, kā vienā mirklī izdziest cilvēka dzīvība! Kāda tad jēga visiem maniem lielajiem plāniem, ja jau nākamajā sekundē manis var nebūt?
Kāda sieviete teica: “Viss, neplānošu vairs, ko rīt došu bērniem ēst, vai ko viņi vilks mugurā! Dzīvošu šeit un tagad, baudīšu mirkli, kas man ir dots!” Varat man ticēt, ka viņas balsī bija labi saklausāms sarkasms.
Ko man vajadzēja viņai atbildēt? Vai ir kāds zelta vidusceļš, kāda šaura taciņa starp divām aplamībām – plānot rītdienai, aizmirstot būt “šeit un tagad” vai neplānot neko un būt tikai “šeit un tagad”?
Pārdomājot sapratu, ka dzīves realitāti jau mēs nekādi nevaram izmainīt. Mēs nevaram padarīt sevi neievainojamus vai mūžīgus. Bet arī bez plānošanas mēs iztikt nevaram pat ne vienu vienīgu dienu!
Man joprojām ir lieli plāni un augsti mērķi. Bet tagad es plānoju tā kā rotaļādamies, apzinoties savu mirstīgumu. Man ir jautājuši, kā es tā varot, vai doma par dzīves īslaicīgumu mani nenomāc. Esot ļaudis, kurus šādas domas biedējot un paralizējot jebkādu rīcību.
Bet man ir tieši otrādi. Realitātes, dzīves īslaicīguma apzināšanās paradoksālā veidā daudz pilnīgāk atklāj, cik mūsu trauslā dzīve ir savā būtībā brīnišķīga! Šī doma palīdz man dzīvot pilnasinīgāk, pieņemt drosmīgākus lēmumus.
Kāda paliatīvās aprūpes centra vadītāja, uzstājoties ar runu, atklāja, cik drosmīgas domas un vēlmes pauž cilvēki, kuri apzinās, ka viņiem atlicis dzīvot vien tikai dažas dienas. Viņiem nav ko zaudēt, tādēļ viņi nebaidās vēlēties.
Kādēļ gan lai es tā nevarētu jau tagad? Es taču arī droši zinu, ka reiz miršu. Un tas var notikt pat šodien, kaut vairāk man šķiet, ka būs vēl dots gluži pieklājīgs laiks.
Ticiet vai nē, es to varu! Es varu sapņot drosmīgi, domāt drosmīgi, rīkoties drosmīgi – jau tagad. Dīvainā, gluži paradoksālā veidā tieši doma par nāvi un mirstīgumu ir tā, kas piešķir manai dzīvei īstu krāšņumu un pilnskanību!
Es mācos arvien pilnīgāk sajust un apzināties šo mirkli, izgaršot un baudīt to. Bet es arī plānoju. Es pamanu, cik pats plānošanas process var būt aizraujošs – kā spēle, kā sacensība pašam ar sevi! Un kas par to, ka mana dzīve var pēkšņi pārtrūkt un liela daļa plānu palikt manis neīstenoti? Es vismaz būšu skaisti un pilnvērtīgi dzīvojis – jau pašu plānošanas procesu izbaudīdams kā piedzīvojumu!
Tā es dzīvoju un cenšos katru mirkli nosvinēt. Es vairs neraizējos nenieka par to, kad un kā man no šīs dzīves jāaiziet. Svarīgi ir pareizi sadalīt darbus. Es vienkārši daru to, kas jādara man un ļauju, lai Dievs pats uzņemas atbildību par lietām, kas ir Viņa pārziņā! 🙂 🙂 🙂