Egils Neliuss 2019
Vislabāk es vēlētos dzīvot starp egoistiem. Tikai viņu gandrīz nekur nav. Viņus ir gandrīz neiespējami atrast. Vēl gadās pa laikam sastapt kādu, kurš nolēmis dzīvot “tikai sev”. Taču pat tie parasti turpina it nesaudzīgi darīt pāri gan paši sev, gan arī citiem. Parasti no tās “dzīvošanas sev” tā arī nekas labs nesanāk. Tāpēc man radās pārdomas par to, kā tad patiešām sekmīgi dzīvot – sev, ņemot vērā tās likumsakarības, kurām visi vienādā mērā esam pakļauti.
Vārdam “egoisms” dažādos avotos ir atšķirīgs skaidrojums, bet šeit tas lietots ar nozīmi – cieņā un mīlestībā balstīta attieksme pret sevi. Savukārt “egoists” ir tāds cilvēks, kas izturas pret sevi ar cieņu un mīlestību.
EGOISTI UN ALTRUISTI
Man šķiet, ka vislabākais, ko mēs varētu vēlēt pasaulei būtu, lai visi tās iedzīvotāji kļūst par egoistiem. Tas ir tāpēc, ka īsti un patiesi egoisti saprot, ka darīdami labu citiem, vislielākie ieguvēji ir paši. Egoisti palīdz pasaulei kļūt par labāku vietu, jo zina, ka, to darot, viņi visvairāk laba izdara paši sev.
Egoistiem norit pilnvērtīga dzīve, pilnvērtīga emociju aprite. Egoisti, protams, vispirms gādā par sevi, savām vajadzībām un vēlmēm. Taču tad viņi meklē iespējas būt noderīgiem saviem draugiem un kaimiņiem, savam pagastam un valstij, jo jūt un apzinās, ka būt noderīgam ir viena no dzīva cilvēka pamatvajadzībām. Egoisti zina, ka, vairojot prieku, tas atgriežas atpakaļ un palīdz viņiem pašiem būt priecīgākiem, stiprākiem, veselākiem.
Cilvēkam no dabas ir dota divējāda vajadzība: gūt ņemot un gūt dodot. Egoisti ir tie, kuri lieliski saprot šā pamatlikuma prasību, nekavējas to pielietot dzīvē un izmantot savā labā.
Tomēr par egoistiem tradicionāli, bet nepamatoti uzskatām un saucam ļaudis, ar kuriem gandrīz neviens negribēs draudzēties. Tie allaž tikai paši sev prātā un viņiem it nemaz nerūp, kā jūtas citi. Viņi var visam autobusam likt gaidīt, kamēr pērk saldējumu. Viņi apēdīs jūsu kūciņu un varbūt pat pateiks paldies, bet ļoti reti ar kaut ko uzcienās jūs, varbūt pat nekad.
Šie cilvēki pēc būtības nav egoisti, jo viņi dara sev pāri. Viņi neļauj sev piepildīt vienu no cilvēka būtiskākajām vajadzībām – vajadzību gūt dodot. Viņi jūt, ka dzīve iet garām īsti nedzīvota, cenšas no tās pagrābt un satvert kādu labumu. Bet tas nekad nedod īstu prieku un gandarījumu, jo priekam ir vajadzīgs apgrozījums.
Dzīve īsti notiek tikai tad, kad pie mums ar “pievienoto vērtību” atgriežas atpakaļ prieks, ko dodam citiem. Cilvēks, kurš neveido šādu apriti, nevar būt egoists, jo kas gan tas par egoistu, kurš diendienā dara pāri pats sev!
Savukārt altruisti jūs cienās gan. Viņi būs gatavi kaut vai visu savu ceļojumam sagatavoto pārtikas grozu atdot jums. Viņiem patiks, ja jūs to slavēsiet, un runās tik savā nodabā: “Ai, ko nu, ko nu! Kas nu tur liels?!” Altruisti ir tādi cilvēki, kas visu dara tikai citiem, lai citiem ir labi. Rūpes par sevi viņiem šķiet nosodāmas.
Viņi pat izliekas, ka viņiem nerūp atzinība. Bet neļaujiet sevi piekrāpt – viņiem rūp gan. Atzinība ir svarīga visiem, bet viņiem jo īpaši.
Tikai jums pašam izbaudīt, izgaršot došanas prieku altruisti neļaus. Viņi var pat censties to sabojāt. Labākajā gadījumā jūs varēsiet panākt, lai viņi kaut ko paņem un nobauda arī no jūsu groziņa, ja pirms tam nolasīsiet viņiem nelielu lekciju par to, ka pieņemt kaut ko no otra ir slavējami un cildeni, un pēc būtības arī – nesavtīgi.
Lai mums nenāktos grimt vai nu pārprasta egoisma vai altruisma purvos, svarīgi ir pamanīt, ka pa vidu iet taciņa – šaura, bet stingra, uzticama, droša. Šī taciņa ir patiess, veselīgs, drosmīgs, dāsns, mīlestībā balstīts – egoisms.
KATRS PATS SEV TUVĀKAIS
Reiz dzirdēju kādu sievieti jokojam: “Visi domā tikai katrs par sevi! Bet par mani domāju tikai viena pati es!”
Daudzi būs dzirdējuši teicienu, bieži lietotu kā pārmetumu, “katram savs krekls tuvākais”. Populārā amerikāņu rakstnieka Deila Kārnegi vērojumi apstiprina šo atziņu. Savā darbā “Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem” viņš aicina arvien atcerēties, ka katrs cilvēks, pat visnesavtīgākais, tomēr pats sev ir un paliek vistuvākais un svarīgākais. Lai veidotu labas attiecības, sekmīgu sadarbību, viņš iesaka, risinot sarunu, vienmēr paturēt prātā sarunu biedra sajūtas un intereses.
Vai tas ir slikti, ka esam katrs sev vistuvākais? Man personīgi šķiet, ka tāda lietu kārtība ir laba!
Es gribētu pat sacīt kaut ko pavisam savādu: jo vairāk veselīga egoisma ir pasaulē, jo labāka ir pati pasaule.
Īstie egoisti, tas ir, cilvēki, kuri ar cieņu un mīlestību izturas paši pret sevi, tāpat izturas arī pret citiem. Viņi ir sirsnīgi, dāsni un izpalīdzīgi. Viņiem var uzticēties, jo viņi apzinās, ka ar to, ka dzīvo un uzvedas kā krietni cilvēki, viņi dara labu vispirms paši sev.
Man šķiet, ka šo vienkāršo atziņu gan vajadzētu arvien atcerēties un pielietot dzīvē. Krietna attieksme, krietna rīcība, krietna dzīves dzīvošana nav nasta vai slogs. Krietnums ir vislabākā un vērtīgākā dāvana, ko cilvēks var pasniegt – vispirms jau pats sev!
Gluži kā ikvienam, arī krietnam cilvēkam dzīve pati par sevi jau nekad nav viegla. Bet krietnam cilvēkam, atšķirībā no citiem, būs mierīgs miegs pat bez medikamentu palīdzības, brīvība no atkarībām, spēja redzēt prieku pavisam ikdienišķās lietās. Tās, savukārt, ir tādas vērtības, kas palīdz arī ķermeni uzturēt pie labākas veselības. Man personīgi tie šķiet vērtīgi ieguvumi. Un šeit nebūt nav nosaukti visi. Ieguvumi ir gan tieši, gan netieši, un to ir daudz.
Gluži negaidītā, paradoksālā veidā izrādās, ka krietnums nav tikai tāds tikums, ko no mums vēlas un gaida apkārtējie. Krietnums pēc būtības ir patiesa, veselīga egoisma izpausme!
Ja cilvēks ciena un mīl sevi, viņam nemaz nav citas izvēles. Viņam ir jābūt krietnam. Ja vien mēs esam kaut ko parādā paši sev, tad tā ir krietna, dāsna, iejūtīga, draudzīga attieksme pret dzīvi un cilvēkiem kopumā.
ALTRUISTISKAIS EGOISMS
Kanādas profesors, stresa pētnieks Hanss Selje analītiskajā grāmatā “Manas dzīves stress” piedāvā vidusceļu, ko dēvē par “altruistisko egoismu”. Tādu attieksmi varētu aprakstīt ar piemēru: cilvēks, kurš izsauc taksometru savam braucienam, piedāvā braukt arī citiem, kam varētu derēt tas pats virziens. Tātad profesors Selje iesaka mums brīžos, kad domājam par sevi, padomāt arī par citiem. Tā laikam ir gudri un labi.
Tomēr es gribētu uzsvērt tieši to, ka katram cilvēkam ir dabiska nepieciešamība būt noderīgam, un ka dot ir vērtība pati par sevi. Bet svarīgi ir dot nevis tikai došanas pēc, bet gan tā, lai saņēmējs gūst reālu vērtību.
Vai esat redzējis prieku otra cilvēka acīs par to, ka esat veltījis viņiem laiku, palīdzējis atrisināt problēmu, kaut ko jauku uzdāvinājis, devis iespēju justies svarīgiem un novērtētiem? Tad jūs noteikti esat izjutis arī to, kā šis prieks atnāk atpakaļ pie jums paša. Tad jūs esat piedalījies prieka aprites procesā un redzējis kā tas vairojas. Ja esat to pa īstam izbaudījis kaut vienu vienīgu reizi, tad jums varētu būt grūti nevēlēties to darīt atkal un atkal!
Bet šajā lietā ir kaut kas vēl. Lai mums būtu ko dot, sākumā jāņem sev. Svarīgi ir ņemt. Citiem vārdiem, svarīgi ir vispirmām kārtām dot sev – dāsni, nesavtīgi, priecīgi.
Lai es varētu dot jums savas darba stundas, man ir jāpaēd un jāizguļas. Lai es varētu dāvāt jums prieku ar dziesmu vai dzejas lasījumu, man vispirms to ir jāiemācās. Lai es vispār varētu kādam būt noderīgs, man ir jāuztur sevi formā un pie labas veselības. Tādā veidā, ņemt jeb dot sev, un darīt to ar prieku un mīlestību ir cildena un nesavtīga rīcība, tas ir egoisms šā vārda vislabākajā nozīmē.
CIENĪT SAVAS VĒLMES UN VAJADZĪBAS
Arī altruistiem ir savas vajadzības, lai kā viņi censtos to noliegt. Viņiem arī ir jāēd, jāguļ. Un viņi to arī dara, jo nav jau citas izvēles. Bet viņi to dara tā kā kautrēdamies, kā sev nenovēlēdami.
Ja tāds zvērināts altruists jūtas spiests, piemēram, doties pagulēt, viņš to darīs cik vien neērtā pozā iespējams. Ar visu sava ķermeņa valodu viņš it kā vēlas sacīt: “Piedodiet, es jūtos tik vainīgs, ka man ir jāguļ. Bet to ne es, to Dievs tā ir noorganizējis. Es vismīļāk vispār neēstu un strādātu jūsu labā 24 stundas diennaktī. Un, re, es jau arī turos pretī kā varēdams šai Dieva kārtībai. Bet reizēm tomēr, tomēr Viņš mani piespiež tā, ka vairs nav kur palikt!”
Pavisam ļauni ir tad, ja kāds ir altruists ne pēc paša, bet gan pēc citu cilvēku izvēles vai pārliecības. Iespējams, ka no viņa šādu attieksmi pieprasa augsti “tikumīgā” ģimene vai reliģija. Iespējams, ka tas viņam iestāstīts skolā. Varbūt tā ir pārprasta izpratne par uzvedību darba vietā. Cilvēks smaida, iesaistās, atbalsta, ziedo laiku un spēkus, bet pats iekšēji jūtas – neapmierināts un dusmīgs.
Nu labi, arī tā kādreiz gadās. Visi kādreiz grēkojam. Un nekas ļauns jau nenotiks, ja šāds stāvoklis ilgst nedēļu vai divas. Arī pāris mēnešos vai pat gados var vēl nerasties pārāk smagas sekas.
Bet daudziem, ļoti daudziem cilvēkiem mums līdzās šāds iekšējs konflikts ilgst pat gadu desmitiem. Vai tad ir brīnums, ka tam parādās negatīvas izpausmes – nospiestība, depresija, veselības pasliktināšanās?
Nāk prātā arī, ka vēzi taču mēdz dēvēt par “labo cilvēku slimību”. Vai tad šie vārdi nenorāda uz cēloni? Acīmredzot, te runa ir par tiem, kas tikai nesavtīgi dod citiem, bet kautrējas, neuzdrošinās, atsakās ņemt sev. Pietrūkst veselīga egoisma, pietrūkst drosmes dzīvot dzīvi, un tad postošo spēku cilpa organismā lēnām savelkas.
Profesionāļi atzīst, ka daudzu slimību pamatā ir stress. Cilvēkiem, kuri ilgstoši negūst sev pat to, kas viņam absolūti nepieciešams sevis uzturēšanai, ir stress. Tas grauj viņus pašus, viņu attiecības un veselību.
Šo visu vērst par labu var tikai attieksmes maiņa.
PATS SEV PIRMAJĀ VIETĀ
Drošības instrukcija lidojumos prasa, lai ārkārtas situācijās skābekļa masku uzliekam vispirms sev un tikai pēc tam bērnam. Loģika ir acīmredzama – mums ir jāgādā par sevi, lai būtu spējīgi palīdzēt arī bērnam. Otrādi tas nestrādā.
Tas pats princips darbojas arī ikdienas dzīvē. Ja gādājam par savām vajadzībām vispirmām kārtām, tad varam būt noderīgi arī citiem. Ja sevi badinām, un it īpaši, ja to darām ilgstoši, tad kļūstam par nastu ne vien paši sev, bet arī citiem.
Tāpēc es ēdu ar baudu, bez jebkādas vainas sajūtas tieši to, kas man vislabāk garšo – jo esmu lietojis spēkus un enerģiju, lai pasaule kļūtu par mazu drusciņu labāka, un plānoju tā arī turpināt.
Kad eju pagulēt, tad iekārtojos ērti un izbaudu brīdi, kad mani pārņem miegs. Kad vien iespējams, guļu līdz brīdim, kad jūtos izgulējies. Tādā veidā izpaužas mana atbildības sajūta, jo izgulējies es jutīšos labāk, man būs vieglāk būt priecīgam, strādāt ražīgāk.
Man ir arī daudz citu vajadzību. Man vajag brīžus ar maniem tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem. Man vajag sarunas ar tādiem cilvēkiem, ar kuriem man sarunas vērpjas. Man vajag kustības un fizisku slodzi. Man vajag vaļaspriekus. Un, galu galā, man vajag iemīlēšanās sajūtu kā visaptverošu spēku, kas ļauj baudīt man dāvātos dzīves mirkļus, tiklab vieglos kā arī grūtos.
Un, ziniet, es visu to sev novēlu – ar pilnu pārliecību, nedalītu dvēseli, bez jebkādiem pašpārmetumiem vai vainas sajūtas.
Ticiet vai nē, arī jums no tā tiek savs labums. Saskarsme ar mani jums lielākoties ir patīkama, vienkārša, konstruktīva. Jūs jūtat manu atbalstošo, veiksmi un izdošanos vēlošo attieksmi. Es esmu gatavs nepieciešamības gadījumā doties jums palīgā dienas vai nakts laikā. Tad, kad jūs darāt kaut ko, kas mani uzrunā un spēcina, es cenšos jums to pateikt, lai jūs gūstat apstiprinājumu, ka jūs darāt labi.
Un tie ir tikai daži piemēri, kas parāda, kā mans egoisms dīvainā, paradoksālā kārtā dara labu un tikai labu arī jums.
Bet ja kādreiz gadās, ka nodaru jums pāri, tad tas nav egoisma dēļ. Tas tad drīzāk ir kāds – nomaldīšanās brīdis.
Es mācos, es esmu ceļā. Un labā ziņa ir tā, ka es redzu, ka mani paradumi pakāpeniski nostiprinās, un veselīgais egoisms sāk izdoties arvien labāk un labāk.
SĀKUMĀ – LĒMUMS
Kļūt par veselīgu, dāsnu, laipnu, atsaucīgu egoistu ir salīdzinoši vienkārši. Tas, nudien, ir tikai viens lēmums, un tas mums stingri un noteikti jāpieņem klusībā pašiem pie sevis.
Ir jāatstāj pagātnē visas nevajadzīgās nastas, ko paši vien esam sev uzkrāvuši. Lai cik mums dārgi mūsu dienišķie pašpārmetumi, sevis tiesāšana, nespēja piedot, meditēšana par mums nodarītajiem pāridarījumiem, reliģijas un citas viltus ziņas, ko kaut kādu iemeslu dēļ esam pieņēmuši par patiesību – tas viss ir jāatstāj pagātnē ar skaudru izlēmību, vienreiz par visām reizēm, neatgriezeniski.
Bet tas, patiešām, it nemaz nav grūti. Tas ir tikai viens drosmīgs lēmums, ko pieņemam savā sirdī un dvēselē – klusībā, paši sev. Mums pat nevajag nevienu liecinieku, un nevienam par to nav itin nekas jāstāsta.
Tas ir mūsu neredzamais līgums, domu vienošanās ar sevi pašu un allaž mūsos klātesošo Dievu.
GRŪTĀKAIS UZDEVUMS
Protams, zināmu laiku un piepūli prasīs paradumu mainīšana. Bet labā ziņa ir tā, ka šajā procesā ļauni, mokoši, nomācoši paradumi tiek aizstāti ar patīkamiem, baudāmiem, dzīves realitātei atbilstīgiem paradumiem. Tāpēc pārmaiņas ir patīkamas, pat ļoti patīkamas un baudāmas jau no pašas pirmās dienas. Ja tā nav, tad kaut kas nav kārtībā. Tad virziens nav pareizs.
Iztēlosimies, piemēram, pirmo kafijas tasi ar kūciņu, ko cilvēks ēdīs ar baudu, ar mīlestību pret sevi, pilnībā to sev novēlēdams – varbūt pašu pirmo reizi visā savā mūžā! Tad pirmās ar mīlestību pret sevi baudītās pusdienas, pirmā nakts ar sev no sirds vēlētu miegu! Un kur tad vēl prieks un bauda, ko spēj dot romantiski brīži! Tie sniegs pilnīgi cita līmeņa prieku un sajūtas tagad, kad cilvēks būs pārstājis sevi vainot un tiesāt par to, ka – viņš ir cilvēks!
Prieks, bauda, pateicība, laba pēcgarša – tās ir ceļa zīmes, kam sekot paradumu mainīšanas procesā, un tās būs arī vienmēr klātesošas visā turpmākajā dzīvē.
Bet būs arī grūtības. Mainot paradumus, var nākties izturēt milzīgu spiedienu no apkārtējiem, iespējams, pat pašiem vistuvākajiem cilvēkiem. Bet – nekā darīt! Viņiem būs vien jāmācās šīs pārmaiņas pieņemt un ar tām sadzīvot.
No otras puses, šo spiedienu izturēt nav nemaz tik grūti. Ja cilvēks ir piepildīts ar to, ko dod sevis pieņemšana bez nosacījumiem, ar to saistītais prieks, bauda, pateicība, tad tas ir nesalīdzināmi lielāks spēks par jebkādu ārējo spiedienu. Atliek tikai izlēmīgi pie tā turēties un turpināt iesākto ceļu.
ZELTA LIKUMS
Ir tikai viens likums, ko nepieciešams ievērot katram, kurš vēlas būt draugs pats sev un vēl sev labu. Tas ir dzīves lielais Zelta Likums: IZTURIES PRET OTRU TĀ, KĀ TU VĒLĒTOS, LAI IZTURAS PRET TEVI.
Šim likumam ir divas daļas. Tas prasa cienīt pašam sevi, ar mīlestību izturēties vispirms pret sevi. Citiem vārdiem, šis likums prasa – egoismu! Jo tikai caur patiesu, dzīvesgudru egoismu mēs mācāmies, kā jāizturas pret citiem cilvēkiem, sajūtam iesākumā caur sevi, kā citi vēlētos, lai pret viņiem izturas.
Šo likumu bērniem vajadzētu iesūkt sevī reizē ar mātes pienu. Tam jābūt vecāku ikdienas normai, ar savu piemēru radot bērnos nešaubīgu pārliecību par tā lietderīgumu. Tā izpratni jāattīsta bērnu dārzā, sākumskolā. Šim likumam ir jāiesūcas katrā cilvēka ķermeņa šūnā, kaulu smadzenēs, sirds un dvēseles visdziļākajos nogabalos.
Tieši šā likuma iedzīvināšanai un darbības uzturēšanai būtu vajadzīgas visaptverošas valsts programmas. Ikvienam kultūras dzīves sarīkojumam būtu jāapliecina šā likuma gars.
Ir, protams, apsveicami, ja valstī pastāv bezmaksas vēža skrīnings. Tomēr tam ir otršķirīga nozīme, tā ir tikai cīņa ar sekām. Būtu jāsāk ar Zelta Likuma iedzīvināšanu, aktualizēšanu, uzturēšanu cilvēku prātos. Tas ievērojami samazinātu onkoloģijas pacientu skaitu, jo tiktu likvidēts viens no galvenajiem cēloņiem – ilgstošu iekšējo konfliktu radītais stress.
Zelta Likuma neievērošana noved pie iekšējiem konfliktiem, kas, ilgstoši kultivēti, ved pie smagām sekām. Toties cilvēks, kurš dzīvo saskaņā ar šo likumu, cilvēks, kam ir šajā likumā balstīti noturīgi paradumi, ir laimīgs. Arī viņa ķermenis ir laimīgs, tāpēc samazinās riski, ka tajā varētu tikt palaistas kādas “avārijas pašiznīcināšanās programmas”.
Nevajadzētu domāt, ka Zelta Likums māca mūs būt par “labajiem puišiem” un “labajām meitenēm”. Tieši otrādi, tas rāda mums ceļu uz – kvalitatīvu egoismu! Pildot šo likumu, mēs gūstam vairāk, nekā atdodam.
VAI IR CITA IZVĒLE?
Tāpēc es domāju, ka ikvienam, kurš vēlas šajā dzīvē būt laimīgs, vajadzētu saņemt drosmi un kļūt par patiesu egoistu. Es vēlos, lai mani tuvie un mīļie ir egoisti un lai bērni aug par laimīgiem egoistiem.
Kā vēl citādi cilvēkam dzīve varētu būt laimīga, tas man nav zināms. To nevar pateikt ne ārsts, ne psihoterapeits, ne sirmgalvis ar dzīves pieredzi. Arī literatūrā neko nav laimējies atrast. Tāpēc pieņemu, ka cita veida vienkārši nav.
Laikam jau tā ir, ka laimīga dzīve prasa rēķināšanos ar pasaulē esošo lietu kārtību. Cēloņiem ir sekas, un sekām ir cēloņi. Ja šausiet mēli pie karstas plīts, tad redzēsiet Rīgu. Bet nešaujiet! Iedzeriet labāk kafiju un apēdiet to kūciņu, kuru sen jau esat pelnījuši! Apēdiet ar prieku, ar baudu, ar mīlestību pret sevi!