Egils Neliuss 2016
Šis nav stāsts par kādu reliģisku dievu. Šis ir stāsts par cilvēka pārsteidzošo “spēju” neredzēt acīmredzamo un to, ko ieraugām tad, kad ļaujam “zvīņām nokrist no acīm”.
Lai cik prasmīgi slēpjas zilonis, Dievs to dara labāk.
Kur vislabāk var paslēpt lietas? Pareizi! Visredzamākajā vietā! Tur parasti tās nepamana. Meklē pa stūru stūriem, kaktu kaktiem, bet to, kas ir acu priekšā, parasti neredz.
Cilvēks meklē kaktā – nav. Meklē zem dīvāna – nav. Meklē Bībelē – nav. Meklē Korānā – protams, ka nav! Vēl dažs aiziet uz kādu baznīcu, sinagogu vai citu kulta iestādi. Viņš domā: “Ja tagad Dievs nāks man pretī, stādīsies priekšā un aicinās kopā ar Viņu padzert kafiju, tad gan es sākšu domāt, ka Dievs ir!” Taču vislabākajā gadījumā pretī nāk vien priesteris, mīļi smaida un cenšas virzīt sarunu tā, lai cilvēks secinātu, ka laiks taču pievienoties draudzei!
Tad nu cilvēks saka: “Es neticu Dievam!”, ar to patiesībā gribēdams pateikt: “Es domāju, ka Dieva nav!”
Bet Dievs paliek labi noslēpies tieši cilvēka acu priekšā.
Dievs ir zīlē, katrā no miljoniem zīļu, kuras mēs rudenī slaukām nost no taciņām, minam ar kājām. Bērni būvē dažādus zvēriņus. Kāds samaļ rīta kafijai…
Bet katra zīle ir giga, tera, peta, eksa, zeta, jota – baitīga konstrukcija ar tik spēcīgu kodu, ka cilvēkam jākļūst mēmam no izbrīna! Zīlē ir kods, kas spēs uzbūvēt lielu ozolu. Tas veidos katru dzīsliņu un šūnu ozola lapā, tas veidos stumbru un koka asinsriti. Tas veidos un koordinēs sakņu sistēmas darbību, tas kontrolēs fotosintēzi, tas koordinēs smaržas un krāsas …
Tas tiešām ir liels brīnums, ka ir tik daudzi, kas par to nebrīnās! Kā var neredzēt? Kā var nebūt mēms no izbrīna? Bet tomēr neredzam.
Neieskatīšanās dzīves īstenībā liek mums domāt un runāt nepamatotas, ar realitāti nesaistītas lietas! Ja mūsu īstenības ignorēšana ieilgst, mēs zaudējam prieku, slīgstam depresījā, mūs bieži vajā slimības! Šķiet, ka dzīve ir bezjēdzīga, ka esam piedzimuši nejauši. Pazīstu pat cilvēkus, kuri mēdz teikt, ka viņi gribētu labāk nebūt piedzimuši.
Vai tad tāda dzīve nav īsta elle? Būsim gan dzirdējuši, ka pēc nāves visi ļaunie un sliktie ļaudis tiekot cepināti elles ugunīs. To mums stāsta tie, kuri “zina”. Bet šie stāsti iežūžo mūsu apziņu tā, ka nepamanām jau reāli esošo elli, kur nav prieka, sirsnības, baudas. Ja tā dzīvojam gadiem, tad kādu elli vēl ceram sagaidīt? Vai tad kaut kas briesmīgāks vēl vispār ir iespējams?
Ceļu uz šo elli bruģē realitātes neredzēšana.
Es dzīvoju skaistā vietā jau vairākus gadu desmitus, bet tikai tagad esmu sācis to pamanīt. Es vienkārši sāku ieskatīties. Es mācos skatīties un ieraugu arvien vairāk apbrīnas vērtu, brīnumainu lietu, kam agrāk vienkārši nebiju pievērsis uzmanību.
Jūs sapratīsiet, par ko es runāju, ja, piemēram, pavērosiet suni, kad būsiet to izveduši pastaigā! Jā, ieskatieties, kā darbojas suns! Cik perfektā ritmā iet viņa kājas, kad viņš skrien pakaļ zaķim! Cik efektīvi darbojas viņa mute, kad viņš lok no peļķes ūdeni! Cik precīzi viņš reaģē uz tavu balsi, un cik ļoti viņš ilgojas pēc mīlestības!
Un ja vēl pamēģināsiet aizdomāties, kā no neredzamas šūnas veidojas cilvēks – ar neizmērojami sarežģītu ķermeni un garu – tad secinājums var būt tikai viens: mums visapkārt ir BRĪNUMI.
Patiesībā jau ap mums ir tikai BRĪNUMI, nekā cita jau nav! Akmens ir BRĪNUMS. Ūdens ir BRĪNUMS. Smilšu grauds ir BRĪNUMS. Koks ir BRĪNUMS. Tauriņš ir BRĪNUMS.
Tava roka ir BRĪNUMS. Tava acs ir BRĪNUMS. Mīlestība ir BRĪNUMS.
Kad mums brīnumus rāda iluzionists, tas mūs izklaidē, uzjautrina. Bet kad mēs ik brīdi redzam Dieva brīnumus, tie mūs garlaiko. KĀPĒC?
Laikam tāpēc, ka Dieva brīnumi atrodas pārāk redzamā vietā? Varbūt Dievam vajadzētu savus BRĪNUMUS slēpt tomātos? Tad varbūt tie uzrunātu mūs spēcīgāk?
Kad par to domājam, mūsu ķibeles, pat vislielākās, sāk šķist niecīgas salīdzinājumā ar šo visaptverošo Dzīvības BRĪNUMU, kas sastāv no miljardiem un miljardiem – atkal BRĪNUMU!
Dzīvība ir nepārspējama dāvana! Dzīvot nav viegli, bet aizraujoši un interesanti gan!
Kad esi sabēdājies, izmisis, stresā, vienkārši atceries skaitīt BRĪNUMUS! Palīdz, ļoti droši palīdz! Prāts kļūst priecīgāks, vīns – garšīgāks, veselība – labāka!
Nu re, tagad izlasīji, pārdomāji, tā kā par kapeiku priecīgāks kļuva prāts. Bet tas nekas, nedomā, ka tas turēsies ilgi, ja neesi sevi apzināti radinājis pie tādas domāšanas. Tulīt būs nākamā problēma, un tu jau atkal būsi neticīgais, stresa un niecības pārņemtais – vecais tu.
Lai spētu svinēt Dzīvi, baudīt to arī tad, kad ir grūti, lai dzīvotu ar priecīgu un pateicīgu sirdi, tev ir jāradina sevi tā domāt. Kaspars Bikše māca, ka pārmaiņas šūnu līmenī cilvēkā notiek ar 11 mēnešu ciklu.
Tātad, ja diendienā būsi mācījis sevi brīnīties par BRĪNUMIEM, kas patiešām ir apbrīnas vērti, trenējis sevi būt priecīgam un pateicīgam, tad pēc apmēram 11 mēnešiem tava daba būs pilnībā izmainījusies.
Tu būsi pavisam cits cilvēks – daudz laimīgāks.
Man izdevās. Tev arī izdosies. Tas nevar neizdoties!
Man šķiet, ka Dievam jau nemaz nav tāda nodoma slēpt Sevi un Savas dāvanas. Viņš tās ir padarījis katram viegli saskatāmas un pieejamas. Atliek tikai ļauties pārsteigumam, priecāties un ar pateicību baudīt!
Vienīgā nelaime, ka gan Dievs, gan viņa dāvanas ir pat tā kā mazliet par daudz redzamas. Mēs esam tā pieraduši pie dāvanu redzēšanas ikdienā, ka vairs vienkārši neredzam! Pieraduma aklums, tā sacīt.
Bet nekas jau nav zaudēts! Izlem, ka to vēlies, un ieraugi! Tā kā no jauna ieraugi acīmredzamo! Un ņem to sev, un lieto, un baudi!
Man tas izdevās – gandrīz bez piepūles izdevās. Tev arī izdosies. Nevar jau neizdoties!